Iekšdedzes dzinējs nodrošina kustību un darbu
Traktors ģenerē jaudu, izmantojot iekšdedzes dzinēju, virza kustības mehānismu caur transmisijas sistēmu un izmanto jaudas noņemšanas{0}}vārpstu vai hidraulisko sistēmu, lai darbinātu lauksaimniecības iekārtas. Galvenais uzdevums ir pārveidot dzinēja griezes momentu vilces spēkā un koordinēt galvenās sistēmas, lai izpildītu lauka uzdevumus.
Ceļošana un spēka pārvade
Enerģijas ražošana un transmisija: dīzeļdzinējs sadedzina degvielu, lai radītu rotācijas jaudu, kas tiek pārsūtīta uz piedziņas riteņiem caur sajūgu, pārnesumkārbu un citām transmisijas sistēmām.
Kustības piedziņas spēks: pēc tam, kad piedziņas riteņi saņem griezes momentu, tie pieliek zemei atpakaļejošu tangenciālu spēku, un zeme rada vienādu un pretēju reakcijas spēku, lai virzītu traktoru uz priekšu.
Braukšanas apstākļi: Traktors var normāli kustēties tikai tad, ja dzinējspēks pārsniedz riteņa rites pretestības un agregāta vilkmes pretestības summu; pretējā gadījumā piedziņas riteņi izslīdēs.
Atšķirība starp kāpurķēžu un riteņu traktoriem: Kāpurķēžu traktori rada dzinējspēku, piedziņas riteņiem aptinot kāpurķēdes un izmantojot mijiedarbību starp kāpurķēdēm un zemi, padarot tos piemērotus mīkstai augsnei.
Ieviest darbības mehānismu
Jaudas paņēmiens-Izslēgts (PTO): pārnes dzinēja jaudu uz rotējošiem agregātiem, piemēram, rotējošiem augsnes frēzēm un sējmašīnām, ar rotācijas ātrumu parasti proporcionālu dzinēja apgriezieniem.
Hidrauliskā pacelšanas sistēma: Pamatojoties uz Paskāla likumu, tā izmanto eļļas sūkni, sadalītāju un cilindru, lai īstenotu lauksaimniecības iekārtu pacelšanu, dziļuma regulēšanu un piespiedu augsnes iespiešanos.
Savienojuma metodes: agregātus var savienot ar traktoru, izmantojot vilces, balstiekārtas vai daļēji{0}}piekares metodes. Mūsdienu traktori pārsvarā izmanto aizmugures piekares ierīci.
